Pāriet uz saturu

Vladivostoka

Vikipēdijas lapa
Vladivostoka
pilsēta
Владивосток
Vladivostoka
Karogs: Vladivostoka
Karogs
Ģerbonis: Vladivostoka
Ģerbonis
Vladivostoka (Krievija)
Vladivostoka
Vladivostoka
Vladivostoka (Piejūras novads)
Vladivostoka
Vladivostoka
Koordinātas: 43°07′N 131°54′E / 43.117°N 131.900°E / 43.117; 131.900Koordinātas: 43°07′N 131°54′E / 43.117°N 131.900°E / 43.117; 131.900
Valsts Karogs: Krievija Krievija
Novads Piejūras novads
Dibināta 1860
Pilsēta 1880
Platība
 • Kopējā 331,16 km2
Augstums 8 m
Iedzīvotāji (2024)[1]
 • kopā 591 628
 • blīvums 1 815,6/km²
Laika josla UTC+10 (UTC+10)
Mājaslapa vlc.ru
Vladivostoka Vikikrātuvē

Vladivostoka (krievu: Владивосток) ir pilsēta Krievijas Federācijas galējos dienvidaustrumos. Lielākā Krievijas Klusā okeāna osta un Krievijas Klusā okeāna kara flotes galvenā bāze, Tālo Austrumu federālā apgabala un Piejūras novada galvaspilsēta. Atrodas pie Japāņu jūras Zelta raga līča netālu no Krievijas Federācijas robežas ar Ziemeļkoreju un Ķīnu.

Pirms 1860. gada Pekinas konvencijas parakstīšanas tagadējās pilsētas vietā atradās mandžūru apmetne ar nosaukumu Haišenvaja (ķīniešu: 海参崴). Pēc nokļūšanas Krievijas Impērijas pakļautībā to pārdēvēja par Vladivostoku (krievu: Владивосток — "Austrumu valdnieku") pēc līdzības ar Ziemeļkaukāza cietoksni Vladikaukāzu - "Kaukāza valdnieku". 1871. gadā tā Nikolajevas vietā kļuva par galveno Krievijas Impērijas Klusā okeāna tirdzniecības ostu. Pilsētas nozīme pieauga, kad 1903. gadā Vladisvostoka kļuva par Transsibīrijas dzelzceļa galapunktu. Krievijas pilsoņu kara laikā Vladivostoka bija japāņu intervences centrs un Pieamūras pagaidu valdības mītne. 1922. gada 25. oktobrī Sarkanā armija Jeronima Uboreviča vadībā ieņēma Vladivostoku, un beidza Tālo Austrumu Republikas pastāvēšanu, ko uzskata par Krievijas pilsoņu kara beigām.

Vladivostokas latvieši

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Luterāņu garīgo aprūpi 1909. gadā būvētajā luterāņu Svētā Pāvila baznīcā no 1880. līdz 1912. gadam veica Kārlis Augusts Rumpēters (1849-1912; apglabāts Vladivostokas Jūras kapos (Морское кладбище)).[2][3][4] Viņa, kā arī vēlāko Vladivostokas luterāņu mācītāju aprūpē atradās arī Sibīrijas un Tālo Austrumu latviešu kolonijas, ieskaitot Lejas Bulānu un Amūras Baltiju.[5][6]

Interesanti fakti

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vladivostokā radusies grupa Mumij Troļ. Pilsēta ir mājvieta Krievijas premjerlīgas futbola komandai Luč-Energija (Луч-Энергия). 2013. gadā dibināts KHL hokeja klubs Vladivostokas "Admiral".

Vladivostokā dzimuši:

  1. «Численность постоянного населения Российской Федерации по муниципальным образованиям на 1 января 2024 года».
  2. Lothar Deeg. Kunst and Albers Vladivostok: The history of a German Trading Company in the Russian Far East 1864–1924, 2013. 419. lpp. ISBN 3844258191.
  3. «Лютеранские приходы Дальнего Востока». Skatīts: 25.10.2018.
  4. Rita Laima. Skylarks and Rebels: A Memoir about the Soviet Russian Occupation. ibidem Press, 2017. ISBN 3838210344.
  5. «JURIS RUBENIS. Lejas Bulānas mācītāji». 1982. Skatīts: 25.10.2018.
  6. Erna Lakstīgala. «Так было», 1997. Arhivēts no oriģināla, laiks: 17.03.2016. Skatīts: 25.10.2018.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]