Lusila Godoja Alkajaga (spāņu: Lucila Godoy Alcayaga; dzimusi 1889. gada 7. aprīlī, mirusi 1957. gada 19. janvārī), plašāk pazīstama ar savu pseidonīmu Gabriela Mistrala (Gabriela Mistral), bija čīliešu dzejniece, diplomāte un feministe.
Viņas tēvs arī bija dzejnieks.[1] Pati Mistrala dzeju sākusi rakstīt jaunietes vecumā, kad strādāja par skolotāju. Viņai bija romantiskas attiecības ar dzelzceļa darbinieku, kurš izdarīja pašnāvību.[2] Drauga pašnāvība ir ietekmējusi viņas dzeju.[2] Mistrala bija nozīmīga persona Meksikas un Čīles izglītību sistēmās. Mācījusi spāņu literatūru vairākās ASV universitātēs.[1]
1914. gadā saņēmusi Čīles balvu par darbu Sonetos de la muerte (Nāves soneti). 1945. gadā saņēmusi Nobela prēmiju literatūrā, tādējādi kļūstot par pirmo latīņamerikānieti, kas saņēmusi šo apbalvojumu.
- 1914: Sonetos de la muerte (Nāves soneti)
- 1922: Desolación (Izmisums)
- 1923: Lecturas para Mujeres (Lasījumi sievietēm)
- 1924: Ternura: canciones de niños (Maigums: bērnu dziesmas)
- 1934: Nubes Blancas y Breve Descripción de Chile
- 1938: Tala (Meža darbi)
- 1941: Antología: Selección de Gabriela Mistral
- 1952: Los sonetos de la muerte y otros poemas elegíacos (Nāves soneti un citi elēģiski dzejoļi)
- 1954: Lagar (Vīnaspiede)
- 1957: Recados: Contando a Chile
- 1958: Poesías completas (Kopotie dzejoļi)
- 1967: Poema de Chile (Čīles dzejolis)
- 1992: Lagar II (Vīnaspiede II)
- (Kā Gabriēla Mistrāla) Vīnaspiede: dzejas izlase (Lagar), atdzejojis Knuts Skujenieks, Liesma, 1977, 159. lpp.
|
---|
| 1901—1925 | |
---|
| 1926—1950 | |
---|
| 1951—1975 | |
---|
| 1976—2000 | |
---|
| 2001—pašlaik | |
---|
|